Reliģijas izraisīta vardarbība

Kaut gan pamatā vairums reliģiju sludina mīlestību, iecietību, sapratni, cieņu utt., reliģija izraisa gan fizisku, gan psiholoģisku vardarbību. Tā pamatā pārsvarā ir nepareiza vai ļoti tieša svēto raktu interpretācija vai atsevišķu reliģiju novirzienu vēlme izplatīties un kļūt par vienīgo reliģiju. Vardarbība vairumā gadījumu ir vērsta tieši pret citu reliģiju vai reliģijas novirzienu pārstāvjiem, bet pastāv arī gadījumi, kad vardarbība ir vērsta pret savas reliģijas pārstāvjiem, jo svētie raksti pieļauj dažādus sodus.

Patiesībā reliģijas izraisīta vardarbība ir ļoti grūti komentējama un neviennozīmīgi vērtējama. Katras reliģijas praktizētāji tiešām tic, ka tieši viņu izvēlētā reliģija ir vienīgā patiesā un ka ar vardarbību pret citu reliģiju pārstāvjiem un neticīgajiem palīdz glābt pasauli. Šo fenomenu ir pētījuši zinātnieki un filozofi, bet vienota viedokļa par to nav. Mūsdienās tā vairāk tiek nosodīta, nevis atbalstīta.

Viens no populārākajiem uzskatiem ir tāds, ka visas monotētiskās reliģijas pēc savas būtības ir vardarbīgas. Vairāki filozofi pat ir izvirzījuši versiju, ka karš starp kristiešiem, musulmaņiem un jūdaistiem izraisīs pasaules galu, ja vien netiks rasts kopējs svēto rakstu skaidrojums, kas pilnībā noliedz jebkādas vardarbīgas izpausmes.

Kristietības vardarbība galvenokārt saistās ar 11. gadsimta Krusta kariem jeb Svētajiem kariem. Šajā laikā Kristīgā baznīca uzsāka piespiedu kristīšanu vairākās Eiropas valstīs. Visi, kas nepakļāvās kristietības ieviešanai tika nogalināti. Daudzi uzskata, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc kristietība mūsdienās ir tik izplatīta. Cilvēkiem ticība tika uzspiesta un daudzus gadus no tās nebija iespējams atteikties. Laika gaitā cilvēki tiešām sāka ticēt šai reliģijai un pieņēma to brīvprātīgi. Mūsdienās kristietībai vairs nav izteikta vardarbīga rakstura, tomēr tā vēl joprojām tiek uzskatīta par vienu no vardarbīgajām reliģijām. Tas ir pretrunā ar Bībeles mācību, kas pamatā sludina mieru, mīlestību un cieņu.

Vardarbība islāmā gan tiek praktizēta arī mūsdienās. Ne visi islāma piekritēji atbalsta vardarbību, bet tā sauktie, radikālie islāmisti, kas ir gatavi nogalināt savas ticības vārdā. Islāmā šos svētos karus dēvē par džihādām, turklāt tie ir vērsti ne tikai uz neticīgajiem vai citu ticību pārstāvjiem, bet arī citādāk domājošajiem musulmaņiem. Džihāda ir minēta Korānā. Tas nozīmē, ka musulmaņu svētie raksti tiešām nosaka, ka šīs reliģijas piekritējiem ir pienākums nogalināt Allāha vārdā. Šis nosacījums gan ir minēts sestajā pīlārā, kas nozīmē, ka tas oficiāli nav spēkā, jo galveni reliģiskie noteikumi ir izteikti pirmajos piecos pīlāros. Tas ir iemesls, kāpēc daļa musulmaņu to praktizē, bet daļa nē. Mūsdienās populārākais veids, kā radikālie islāmisti praktizē neticīgo nogalināšanu Allāha vārdā ir terora akti. Vairumā gadījumu musulmaņi upurē paši sevi, lai tikai nogalinātu neticīgos.

Kaut gan jūdaisms mūsdienās nesaistās ar vardarbīgām darbībām, tā svētie raksti apgalvo, ka tā ir viena no visvardarbīgākajām reliģijām. Torā ir minētas vairākas kaujas, kuras izraisījuši izraēlieši, kā arī pats Izraēlas Dievs ir aprakstīts kā vardarbīgs un asinskārs. Jaunākās mācības gan uzskata, ka svētajos rakstos minētās kaujas ir pārspīlētas un metaforiskas.

Arī citu veidu reliģiju novirzienos ir novērojamas vardarbības iezīmes. Arī atsevišķi budisma, hinduisma un sikhisma virzieni ir izteikti radikāli un saistīti ar savas ticības uzspiešanu citiem. Retākos gadījumos reliģiju pārstāvju izraisītā vardarbība ir saistīta ar politiskiem vai sociāliem notikumiem, kuri ir pret konkrētās reliģijas pamatnostādnēm.

Kopumā var teikt, ka reliģija ir pamats ļoti daudziem, ar vardarbību saistītiem, notikumiem. Reliģiskos rakstus un mācības var tulkot dažādi. Ja tos saprot ļoti tieši, tiešām var teikt, ka vairums no tiem atbalsta vardarbību reliģijas vārdā, kut gan kopumā sludina mieru, mīlestību un iecietību pret citiem.

Un tāpēc, lai nenotiktu šāda vardarbība cilvēkiem vajadzētu labāk aizņemties kredītus gan Latvijā gan Gruzijā (onlain sesxi).