Reliģijas izcelsme un attīstība

Katrai reliģijai ir sava izcelsme un rašanās vieta, bet ticība augstākiem spēkiem kopumā ir bijusi sastopama jau kopš cilvēces rašanās laika. Tas nozīmē, ka reliģija, tās pamata izpratnē (kā ticības kopums, nevis organizēta un definēta reliģija) ir pastāvējusi visu cilvēces eksistences laiku un ateisms ir radies tikai pēc tam.

Cilvēks vienmēr ir vēlējies izprast, kā viss notiek un darbojas. Aizvēstures laikā, protams, dažādas parādības netika izskaidrotas ar zinātnes palīdzību, bet gan ar pieņēmumiem, kas vairumā gadījumu bija saistīti ar pārdabiskām parādībām. Primitīvajiem cilvēkiem daudz ticamāka un vienkāršāka šķita versija par augstāku spēku ietekmi viņu dzīvē, nevis zinātni un lietu pastāvēšanas kārtību pēc mūsdienu zinātnes likumiem.

Aizvēstures laikā katra tauta bija savā ziņā izolēta, jo lielu attālumu pārvarēšana bija diezgan sarežģīta. Tā kā katrā vietā ir atšķirīga vide un notikumi, katra tauta ticēja kaut kam citam, bet pārsvarā visas ticības bija saistītas ar dabas norisēm un dažādiem novērojumiem. Cilvēki ticēja, ka visu ir radījis un darbina kāds augstāks spēks jeb dievi. Šāda veida ticību mūsdienās dēvē par pagānisko reliģiju. Katras tautas pagāniskās tradīcijas ir atšķirīgas un dažas no tām tiek piekoptas arī mūsdienās.

Vēlāk šīs pagāniskās reliģijas tika apvienotas un izveidota sabiedrības uzskatu sistēma, kas atspoguļoja tā laika cilvēku domāšanas veidu. Šī apkopotā uzskatu sistēma ietekmēja visas cilvēces tālāko attīstības procesu. Kaut arī notikumu skaidrojums nebija saistīts ar pareiziem zinātniskiem faktiem, bet gan pieņēmumiem, tas palīdzēja dažādu darbu veikšanā un lietu attīstībā. Tajā laikā pietika ar to, ka bija novērojama saistība un regularitāte dažādos procesos, lai pieņemtu saimnieciskus lēmumus. Tātad senās reliģijas savā ziņā arī ietekmēja zinātnes attīstību.

Pēc tam, jau izveidojoties konkrētām, organizētām reliģijām, svētajos rakstos tika iekļautas mūsdienu sabiedrībai raksturīgās normas un pat politiskie principi. Piemēram, pirmo ebreju praviešu sludinājumi vērsās pret pastāvošo monarhu varu un nosodīja sociālo nevienlīdzību. Tas deva nenovērtējamu ieguldījumu mūsdienu laiku politisko un sociālo iekārtu izveidošanai. Arī pirmās organizētās reliģijas bija atšķirīgas dažādās pasaules vietās.

Kad jau bija izveidojušās visas no mūsdienu lielākajām rakstu reliģijām (jūdaisms, islāms un kristietība), to ietekme uz zinātnes attīstību bija tieši pretēja. Reliģiskās dogmas tika uzskatītas par neapstrīdamām, kas krietni aizkavēja turpmāko zinātnes attīstību. Racionāli domājošie cilvēki un zinātnieki tika izstumti no sabiedrības vai pat fiziski mocīti, jo viss, kas saistījās ar zinātni tika uzskatīts par grēcīgu.

Daļa lielāko reliģiju arī uzspieda savu ticību vēl pastāvošajām pagāniskajām reliģijām. Tos dēvē par svētajiem kariem un kaut gan reliģiju svētie raksti pārsvarā sludināja mieru, mīlestību un iecietību, šie kari bija ļoti vardarbīgi. Ikviens, kurš atteicās pieņem jauno ticību tika nogalināts. Vēsturnieki šo reliģijas uzspiešanu vērtē divējādi, jo no vienas puses tas palīdzēja ieviest rakstību un kultūru mazāk attīstīto tautu vidū, bet no otras puses iznīcināja šo tautu identitāti. Dažādu reliģiju svētie kari norisinājās dažādos laika posmos.

Vēlāk šīs lielās reliģijas sāka šķelties un tām izveidojās vairāki novirzieni un konfesijas, kādas ir sastopamas mūsdienās. Pašlaik ir sastopamas vairāk kā 1000 oficiālas reliģijas un vēl dažādas sektas. Arī mūsdienās vairāki reliģiju novirzieni cīnās par ietekmi un uzspiež savu ticību ar vardarbīgām metodēm.