Kas ir sektas?

Daudziem cilvēkiem vārds „sekta” izraisa ļoti negatīvas emocijas, jo pastāv uzskats, ka sektās tiek praktizēti dažādi nevēlami reliģiski rituāli, kā, piemēram, upurēšana, un stingri aizliegumi, kā arī tās ir noslēgtas un šo sektu sekotāji ir savā ziņā atdalīti no pārējās pasaules. Savā ziņā vairums no šiem apgalvojumiem ir vismaz daļēji patiesi, tomēr tas neattiecas uz visām sektām. Tas ir ļoti plašs jēdziens, kuru pilnībā līdz galam izskaidrot ir grūti, jo sektas ir ļoti daudzveidīgas.

Pēc definīcijas sekta ir organizēta reliģiska kopiena, kas ir atzars kādai no lielajām reliģijām, kurš ir radies atšķirīgu uzskatu dēļ. sektas ir reliģiju vai reliģiju apakš novirzienu, it kā pareizākās versijas. Tātad lielākā daļa sektu ir radušās opozicionējot kādam konkrētam lielākas reliģijas aspektam. Ja reliģiskā rakstura organizācija nesaistās ne ar vienu no lielākajām reliģijām un ir pilnīgi patstāvīga, tā nav uzskatāma par sektu, bet gan kultu. Bieži vien cilvēki arī kultus sauc par sektām, tomēr tas ir nekorekti.

Vairumā gadījumu sektu pārstāvji tiešām strikti ievēro reliģijas praktizēšanu un ievēro ļoti stingru tikumības kodeksu, kas var iekļaut visdažādākos noteikumus. Tas bieži vien noved pie izolācijas un norobežošanās no pārējās sabiedrības locekļiem, jo sektu pārstāvji uzskata, ka viņu domāšanas veids un dzīves uzskati ir nepareizi un grēcīgi. Daudzām sektām ir raksturīga arī mantas kolektivizācija, kas nozīmē, ka tās locekļiem nav tiesību uz privātīpašumu. Viss pieder konkrētajai sektai. Vēl sektām ir raksturīga izteikta pakļaušanās un kalpošana līderim jeb vadonim. Visi ārējie sektas locekļi ir vienlīdzīgi. Protams, pastāv arī demokrātiskākas sektas, kuru praktizēšana īpaši neatšķiras no lielāko reliģiju praktizēšanas.

Iesaistīšanās sektās ir pilnībā brīvprātīga, tomēr daudzas sektas piekopj dažādas cilvēku vervēšanas taktikas. Sektām ir ļoti svarīgi, lai tās piekritēju skaits augtu un tās gūstu pēc iespējas lielāku ietekmi, tāpēc to locekļiem ir jācenšas piesaistīt arvien jaunus sekotājus. Pastāv pat uzskats, ka jaunu sekotāju piesaistīšanai tik izmantota hipnoze vai dažādas psiholoģiskās ietekmēšanas metodes.

Tomēr vairums no lielākajiem mūsdienu reliģiskajiem novirzieniem arī sākotnēji bija sektas. Ja sektas laika gaitā pilnveidojas un to sekotāju skaits pieaug, tā pārvēršas par reliģisko konfesiju vai novirzienu. Arī kristietība, kas mūsdienās ir pasaules lielākā reliģija, kuras sekotāji sastāda vairāk kā 30% no pasaules kopējās populācijas, sākotnēji bija sekta, kas atdalījusies no jūdaisma. Kristietība ļoti strauji ieguva lielu sekotāju skaitu un tās ideoloģija pilnībā atšķīrās no jūdaisma mācības, tāpēc kļuva par atsevišķu reliģiju. Vēlāk arī pašai kristietībai radās vairākas sektas. Piemēram, visiem labi zināmie protestantisma virzieni, kā luterānisms, kalvinisms, puritānisms u.c. arī sākotnēji bija nelielas sektas, kurām bija tikai daži piekritēji un praktizētāji. Vēlāk arī no protestantu baznīcām izveidojās jaunas sektas, kā, piemēram, mormoņi, Jehovas liecinieki, baptisti, septītās dienas adventisti u.c.

Daudzām austrumu reliģijām sektas veidojas arī pretējā virzienā, proti, nevis atrodot jaunus ar ticību saistītus aspektus, uz kuriem balstīties, bet atgriežoties pie sākotnējās reliģijas pamatnostādnēm. Tā kā reliģijas laika gaitā mainās un modernizējas, no šīm ilgi pastāvējušajām reliģijām atdalās sektas, kas praktizē reliģiju pēc tās pamata mācībām.

Jo tālāk no oriģinālās reliģijas ir opozicionāru veidotais atzars, jo mazāka ir sekta. Tieši mazās sektas ir tās, kuras izraisa visnegatīvākās emocijas un pārējās sabiedrības nosodījumu, jo kā jau tika minēts, tās pārsvarā ir slēgtas un tikai neliela cilvēku daļa ir informēta par šīs sektas iekšējo darbību, praktizēšanas veidiem un citām norisēm.