Kas ir reliģija?

Reliģija ir uzskatu kopums, kas attiecas uz ticību pārdabiskiem augstākiem spēkiem vai būtnēm. Parasti reliģijas ir balstītas uz sakrāliem rakstiem, pārdabiskiem notikumiem vai citiem antropoloģiskiem faktiem vai mītiem, kas saistīti ar cilvēces izcelšanos, dzīves jēgu un eksistences pamatnosacījumiem. Dažādas reliģijas satur atšķirīgus elementus, kas var būt, piemēram, pārdabiski tēli, svēti cilvēk, sakrāli priekšmeti utt. Šie elementi parasti ir ārpus laikmetīgās dzīves pierādāmajām normām, piemēram, tie saistās ar neticamām spējām, spēku vai spēj pārvarēt laika un telpas barjeru.

Mūsdienās reliģija izveidojas tad, ja šim uzskatu kopumam un visam pārējam iepriekš minētajam ir vairāki piekritēji un sekotāji, kas nodibina reliģisku organizāciju. Tas nozīmē, ka katra reliģija ir oficiāli reģistrēta un tikai tādā gadījumā ir atļauts šo reliģiju praktizēt. Neoficiālas reliģijas ir aizliegtas un tās dēvē par sektām.

Reliģijas praktizēšana sevī ietver dažādus rituālus, sprediķu lasīšanu un klausīšanos, lūgšanu skaitīšanu vai citu veidu mītisko būtņu pieminēšanu un pielūgšanu, upurēšanu, dažādu dzīves notikumu saistīšanu ar konkrēto reliģiju (piemēram, kāzu un bēru ceremonijas, ievērojot reliģiskās tradīcijas), sakrālās mākslas radīšanu utt. Virums reliģisko praktizēšanas veidu norisinās īpaši tam paredzētās celtnēs, bet, atkarībā no reliģijas veida tas var norisināties arī daudzās citās vietās.

Reliģijām ir vairāki veidi, atkarībā no tā kā tiek definēts un saprasts augstākais spēks un pielūgsmes objekts. Monoteiskās reliģijas ir tās, kuras pielūdz tikai vienu augstāko spēku jeb Dievu, kurs ir atsevišķa būtne, bet tā ir pārdabiska un nav saistīta ar laikmetīgo pasausi. Pie monoteiskajām reliģijām pieder, piemēram, kristietība, islāms, jūdaisms u.c. Politeiskās reliģijas ir tās, kuras tic vairākiem Dieviem, kuri tāpat kā monoteisko reliģiju gadījumā ir pārdabiski un atdalīti no laikmetīgās pasaules. Politeiskās reliģijas ir, piemēram, sengrieķu un seno romiešu reliģijas. Panteiskās reliģijas uzskata, ka Dievs ir dabas sastāvdaļa un nav no tās atdalāms. Pie panteiskajām reliģijām pieder, piemēram, hinduisms un sintoisms. Ne teiskās reliģijas vispār neizsakās par Dieva vai augstāko spēku esamību vai neesamību. Pie ne teiskajām reliģijām pieder, piemēram, budisms un daoisms. Ateiskās reliģijas noliedz jebkāda Dieva esamību. Pie šī reliģijas veida pieder, piemēram, atsevišķi budisma paveidi un mazāk zināmas reliģijas.

Katra reliģija ietekmē arī tās piekritēju dzīvi. Pārsvarā visām reliģijām ir pamata noteikumu kopums, kas jāievēro. Parasti šie noteikumi attiecas uz cilvēku attieksmi pret dzīvi un tikumības ievērošanu. To, kas ir tikumība, nosaka katra konkrētā reliģija, bet vairums lielāko reliģiju aizliedz vai ierobežo visu to, kas cilvēkiem sagādā fizisku baudu vai labsajūtu un nepieļauj rīcību, kas kaitē citiem šīs reliģijas piekritējiem.

Reliģijas un reliģiskie uzskati bieži vien ir pretrunā ar zinātni. Tā kā reliģija saistās ar pārdabiskiem un zinātniski neizskaidrojamiem notikumiem un parādībām, mūsdienu zinātnieki noliedz vairumu no reliģiskajiem fenomeniem. Mūsdienu zinātnei ir arī atšķirīgs skatījums uz Zemes izcelsmi, dzīvības rašanos, zemes vecumu utt. Vairums reliģiju neatzīst arī evolūcijas teoriju un daudzus zinātnes likumus.

Reliģisko uzskatu dēļ var rasties arī nopietni konflikti. Vēsturē ir notikuši pat vairāki kari un nemieri, kas saistās ar reliģisko uzskatu pieradīšanu un uzspiešanu neticīgajiem vai citu reliģiju piekritējiem. Šie konflikti pat bieži vien ir pretrunā ar to, kas teikts karojošo reliģiju svētajos rakstos. Tieši vardarbība un nepareizā interpretācija ir galvenie iemesli, kāpēc bieži vien reliģijas tiek asi kritizētas.