Islāms

Islāms ir pasaulē otrā populārākā reliģija, tūlīt aiz kristietības. Tai ir aptuveni 1,3 miljardi sekotāju, kas sastāda aptuveni 20% no visas pasaules populācijas. Arī islāms ir monoteiska rakstu reliģija, kuras centrālais tēls un augstākais pielūgsmes objekts ir Dievs jeb Allāhs. Islāms nenoliedz Jēzus Kristus esamību, bet uzskata viņu tikai par vienu no praviešiem. Islāmam tiek izšķirti divi veidi – vispārīgais islāms, kas seko visu praviešu mācībām un konkrētais islāms, kas seko tikai pēdējā pravieša Muhameda mācībai. Daudz populārāks ir konkrētais islāms, kura svētie raksti ir Korāns.

Muhameda mācības jeb konkrētā islāma pirmsākumi meklējami Arābijā, kur tirgotāju ģimenē dzima pravietis Muhameds. 40 gadu vecumā viņš saņēma pirmo atklāsmi no Allāha. Šajā pirmajā atklāsmē Allāhs viņam pavēlēja pievērst Mekas iedzīvotājus monoteismam. Šo atklāsmi viņam nenodeva pats Dievs, bet gan viņa sūtnis – eņģelis Gabriels. Pēc tam Gabriels viņam nodeva arī pārējās atklāsmes. Šīs atklāsmes pēc savas būtības bija brīdinājumi vai zīmes. Vēlāk visas šīs atklāsmes tika apkopotas islāma svētajos rakstos – Korānā. Mekas pagāniem nepatika Muhameda sekotāju skaita pieaugums, tāpēc viņi ar tiem fiziski izrēķinājās. Muhameda sekotāji bija spiesti doties prom no Mekas. Arī tad, kopā ar ebrejiem, pagāni centās atbrīvoties no islāmticīgajiem, tomēr vēlāk viņi padevās. Pēc tam Muhamedu un viņa sekotājus centās nogalināt Bizantijas valdnieks. Kad Muhameds nomira, daļa viņa sekotāju no šīs ticības atteicās. Muhameda draugs Abū Bekrs pēc tam cīnījās pret Bizantiju un Persiju, lai turpinātu Muhameda iesākto darbu. Pēc tam šo cīņu turpināja vēl viens Muhameda draugs Umars. Umars iekaroja vairākas valstis, bet viņš tika nogalināts. Pēc tam pie varas nāca Alī, kura valdīšanas laiks bija ļoti sarežģīts. Alī darbu asi kritizēja Muāvijs, kurš pats iekaroja lielu daļu Ziemeļāfrikas un citu valstu. Tādā veidā islāms izplatījās ļoti daudzās zemēs. Kristīgā baznīca gan apgalvoja, ka islāms iekarotajās zemēs tika uzspiests ar varu, taču mūsdienās šis fakts tiek noliegts.

Tieši šo nākamo valdnieku izvēle ir sadalījusi islāmu divos novirzienos – sunītos un šiītos. Šiīti uzskata, ka nākamajam valdniekam pēc Muhameda vajadzēja būt Alī, jo viņš bija Muhameda radinieks, bet Abū Bekrs tikai tuvākais draugs. Šiīti Abū Bekru un Umaru uzskatīja par nodevējiem, savukārt sunītiem tas šķiet aizvainojoši un viņi uzskata, ka tas ir pretrunā ar Korānu. Starp šiem abiem islāma veidiem pastāv arī citas atšķirības, kas pārsvarā saistītas ar svēto rakstu interpretāciju un islāma izplatību.

Islāma galvenais nosacījums un būtība paredz, ka eksistē tikai viens Dievs, kā tas noteikts pirmajā atklāsmē, ko Dievs nodeva Muhamedam. Tas nosaka, ka islāmam ir divi galvenie koncepti – monoteisms un pilnīga paklausība Dievam. Sākotnējā islāma mācība, atšķirībā no vairumu citām tā laika lielākajām reliģijām, visus sekotājus vērtēja vienlīdzīgi. Islāms nediskriminēja tautas vai dzimumus. Pravieša Muhameda dzīves laikā tika nosodīta atriebība, varaskāre, diskriminācija u.c. Musulmaņu galvenie reliģiskie pienākumi ir izteikti piecos pillāros.

Mūsdienās islāms un tā svētie raksti tiek interpretēti dažādi, līdz ar to daži islāma novirzieni atbalsta vardarbību un neticīgo nogalināšanu. Kopumā šo novirzienu piekritējus dēvē par radikālajiem islāmistiem. Viņi balstās un sētajā pillārā rakstīto, ka musulmaņu pienākums ir nogalināt neticīgs Allāha vārdā. Tā kā šis nosacījums ir minēts sestajā pīlārā, tas oficiāli nav spēkā, jo galveni reliģiskie noteikumi ir izteikti pirmajos piecos pīlāros. Mūsdienās islāms ir visasāk kritizētā reliģija, jo ar to saistās radikālo islāmistu izraisīta karadarbība un terora akti, taču oficiālā reliģija to neatbalsta.