Budisms

Budisms ir ne vien reliģija, bet arī filozofija un dzīvesveids, kas balstās uz Indijas prinča Sidhārtas Gautamas Šākjamuni jeb Budas mācību. Pēc Budas mācības ir izveidotas arī citas reliģijas, bet budisms ir pati vecākā. Budisms radās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā, bet tas ļoti strauji izplatījās arī citās Āzijas valstīs. Kaut arī šī reliģija ir vairāk orientēta uz austrumu valstīm, mūsdienās budisma mācības ir kļuvušas ļoti populāras arī rietumu valstīs. Budismam ir daudz kopīga ar hinduisma pamata mācībām.

Budisma aizsācējs Sidhārta Gautama Šākjamuni bija dzimis karaliskajā ģimenē un savus dzīves sākumu aizvadīja greznībā un pārticībā. Viņa vecāki centās princi aizsargāt no visa ļaunā, tajā skitā arī reliģijas, tāpēc Sidhārta Gautama ļoti reti kontaktējās ar citiem cilvēkiem. Viņa vecākiem neizdevās īstenot savus plānus, jo Sidhārta Gautama redzēja četras vīzijas. Pirmajās trīs viņš redzēja sirmgalvi, slimnieku un mironi, bet pēdējā apgarotu mūku. Redzot, cik šis mūks bija mierpilns, arī pats princis izlēma kļūt par mūku, kurš atsakās no visām dzīves greznībām. Viņš pilnībā nodevās apskaidrības meklējumiem un ievēroja ļoti askētisku dzīvesveidu. Viņš ar meditācijas palīdzību panāca pilnīgu paškontroli un apskaidrību. Pēc tam, kad viņš bija guvis pilnīgu apskaidrību, Sidhārta Gautama kļuva pazīstams kā Buda, kas tulkojumā nozīmē apskaidrotais. Buda ieguva vairākus mācekļus un sekotājus, kuri arī tiecās pēc šīs pilnīgās apskaidrības.
Pēc Budas nāves visi viņa sekotāji sanāca vienuviet un mutiski apkopoja visas Budas mācības. Tas nebija vienkāršs uzdevums, jo Budas mācībai, atšķirībā no citām reliģiskajām mācībām nebija dogmatiska rakstura. Tās pamatā bija tikai personīgais pārdzīvojums. Buda nevēlējās kļūt par līderi vai reliģijas augstāko autoritāti. Visas viņa mācības bija brīva improvizācija, kas balstīta tikai un vienīgi uz konkrētā brīža izjūtām. Par spīti tam, Buda vēlāk tika pat iecelts svēto kārtā.

Budas mācība tika pierakstīta tikai mūsu ēras sākumā. Šos pirmos svētos rakstus sauc par Pali kanonu jeb Trīs groziem, jo tie sastāv no trīs daļām, kurus dēvē par groziem. Pirmais ir disciplīnas grozs, kurā aprakstīti mūku un mūķeņu sadzīves noteikumi. Šis grozs iekļāva vairākus simtus noteikumu, bet pamata noteikumi, kuri jāievēro ikvienam bija pieci – nenogalināt, nezagt, ievērot mērenību seksā, nesāpināt citus mutiski, nemelot un atteikties no alkohola un narkotikām. Otrais ir Mācību grozs, kurā apkopotas visas Budas mācības. Trešais ir Augstāko mācību grozs, kurās aprakstītas Budas mācības filozofija.

Budas gūtā atklāsmes jeb mācības pamatā ir Četras cildenās patiesības –

  1. dzīve ir ciešanas,
  2. ciešanām ir cēlonis,
  3. no ciešanām var atbrīvoties,
  4. ir ceļš, kā izbeigt ciešanas.

Atbrīvojoties no ciešanām tiek sasniegts augstākais mērķis – nirvāna. To var sasniegt ievērojot Cēlo astoņu posmu ceļu –

  • 1) pareizs skatījums,
  • 2) patiesa izpratne un pareizs nodoms,
  • 3) patiesa runa,
  • 4) pareiza uzvedība, pareiza darbība,
  • 5) pareizs dzīvesveids,
  • 6) piepūle,
  • 7) meditācija,
  • 8) koncentrācija, apcere.

Mūsdienās budismam ir vairāki virzieni, bet reliģijas šķelšanās aizsākās jau Budas dzīves laikā. Pēc Budas nāves viņa skolnieki dažādi interpretēja dažādas mācības, kas noveda pie Budisma pamata virzienu izveidošanās. Šie pamata virzieni ir mahājānas, hinajānas un vadžrajana. Tie tika mācīti atsevišķās skolās, līdz ar to, vienīgais, kas vieno budisma novirzienus ir Četras cildenās patiesības. Arī katrs no trim pamata virzieniem vēlāk sāka šķelties un ieguva katram reģionam raksturīgu veidu.