Ateisms

Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju pieder kādai konkrētai reliģijai, vai vismaz virspusēji tic augstākiem spēkiem vai kādas reliģijas pamatnosacījumiem. Pārējā sabiedrības daļa noliedz Dieva esamību un reliģiju. Šos cilvēkus, kas netic Dievam sauc par ateistiem.

Ateisms ir pārliecība un uzskatu sistēma, kas noliedz Dieva esamību jeb teismu – filozofijas mācību, kas paredz, ka pasauli ir radījis un to vada Dievs. Ateisti parasti netic nekam pārdabiskam un visām parādībām meklē zinātnisku izskaidrojumu.

Ateisma ideju aizsākumi ir meklējami jau Senajā Grieķijā, bet līdz ar kristietības parādīšanos un ieviešanu tā popularitāte ievērojami samazinājās. Ļoti neliela cilvēku daļa atļāvās paust savus uzskatus par Dieva neesamību un vismaz ārēji praktizēja kādu no reliģijām. Apgaismības laikā šīs idejas atkal sāka atzīt, jo tad ļoti strauji attīstījās zinātne un par visuma centru tika uzskatīts cilvēks, kas noliedza lielāko reliģiju svētos raktus. Par spīti tam, ateisms joprojām bija nepopulāra filozofiska ideoloģija. Tikai racionālisma un humānisma laikā šī ideja sāka gūt ievērību un tai pievērsās arvien vairāk cilvēku. Ateisti pārsvarā bija zinātnieki, jo viņi prata izskaidrot daudzas tajā laikā pārdabiskas parādības ar eksakto zinātņu likumiem.

Ateisma filozofijai ir divi pamata veidi – vājais jeb implicītais ateisms un stingrais jeb eksplicītais ateisms. Vājā ateisma filozofija pilnībā nenoliedz Dieva esamību, bet apgalvo, ka Dieva esamībai nav pierādījumu vai arī tā nav izzināma. Tātad vājā ateisma pārstāvji var ticēt augstākiem spēkiem, bet ne noteiktai reliģijai, kas apgalvo, kas Dievs, jebkādā formā, eksistē. Stingrā ateisma pārstāvji pilnībā noliedz Dieva eksistenci, jo uzskata, ka pārdabiski spēki, kas ir reliģiju pamatā un pasaules izcelsme pēc kreacionisma teorijas ir pretrunā ar eksaktajām zinātnēm un tām nav racionāla izskaidrojuma. Stingrā ateisma pārstāvji uzskata, ka dažādu reliģiju svētie raksti, vai jebkādas pārdabiskas parādības ir cilvēku izdomājums, vai fenomeni, kurus var izskaidrot ar zinātnes palīdzību.

Vēl ateismu var iedalīt praktiskajā un teorētiskajā ateismā. Praktiskie ateisti var ticēt Dievam vai pat teorētiski būt piederīgi kādai reliģijai, bet viņi šo reliģiju nekādā veidā nepraktizē. Praktiskie ateisti parasti tik un tā tiek pieskaitīti pie kādas no reliģijām, teorētiski viņi skaitās ticīgi un konkrētajai reliģijai piederīgi. Teorētiskie ateisti, savukārt, ir pret jebkādu reliģisko ideoloģiju un ticību Dievam. Viņi tic zinātnei un pierādījumiem, kas noliedz pārdabiskas parādības.

Pastāv arī tāda filozofija kā antiteisms. Šī filozofija ne vien noliedz Dieva esamību un jebkādas tā izpausmes, bet pat nosoda reliģijas, jo uzskata, ka tās tikai vairo naidu un nesaskaņas cilvēku vidū. Viņi ir pārliecināti, ka lielāko daļu globālo problēmu un karu izraisītājs ir reliģija. Antiteisma idejas tiek pamatotas ar vairākiem ticību kariem un konkrētiem citātiem no konkrētu reliģiju svētajiem rakstiem, kas pieļauj vardarbību pret citu reliģiju pārstāvjiem vai neticīgajiem.

Kaut gan ateisms noliedz reliģijas, dažas reliģijas vai to novirzieni pieļauj vai pat pilnībā atbalsta ateisma idejas. Pat tādas lielas reliģijas kā budisms un hinduisms savā ziņā apgalvo, ka Dievs neeksistē vai viņa eksistencei nav pierādījumu. Budisms sākotnēji noliedza Dieva esamību, bet vēlāk pats Buda tika iecelts svēto kārtā. Atsevišķi hinduisma novirzieni ateisma filozofiju uztver kā ceļu uz apgaismību.

Tātad ateisms pēc savas būtības ir filozofiska pārliecība, līdzīgi kā reliģijas, tikai ateisma gadījumā visam ir jābūt pierādāmam ar zinātniskiem faktiem un šīs filozofijas praktizēšana izpaužas daudz citādāk.