Hinduisms

Hinduisms ir viena no vissenākajām reliģijām pasaulē un tā ir ļoti atšķirīga no rakstu reliģijām, kuras ir plaši izplatītas Eiropā. Hinduisms ir radies aptuveni 2 000 gadu p.m.ē. Indijā un ilgajā reliģijas pastāvēšanas laikā tai ir izveidojušās daudzas atšķirīgas ticību sistēmas un svētie raksti, bet pamata hinduisma mācība ir izteikta Rigvēdā. Rigvēda tiek uzskatīta par vissenākajiem reliģiskajiem rakstiem pasaulē. Precīzs tās vecums nav zināms, bet tie varētu būt radušies aptuveni 1 400 līdz 1 500 gadus p.m.ē. Arī mūsdienās hinduisms tiek praktizēts pārsvarā Indijā, bet vēdiskās mācības un atsevišķi hinduisma prakstizēšanas veidi (piemēram, joga) ir izplātīti arī citviet pasaulē.

Hinduisma svētie raksti ir Vēdas. Šajās vēdās ir apkopoti dažādi sakāmvārdi, dziedājumi, filozofiski raksti, buramvārdi, rituāli utt. Sākotnēji Vēdas pastāvēja tikai mutvārdu formā. Tās tika pierakstītas tikai mūsu ēras sākumā. Pastāv ļoti daudzi Vēdu krājumi. Kā jau tika minēts, vissenākais un svarīgākais krājums ir Rigvēda. Tā ir visu citu Vēdu pamatā un tajā galvenokārt ir apkopotas lūgšanas. Vēl hinduistiem ļoti svarīga ir Jadžurvēda. Tā ir atvasinājums no Rigvēdas, kas galvenokārt satur dažādas upurēšanas ceremonijas un rituālus. Samavēda arī ir atvasinājums no Rigvētads, kas satur dziedājumus un himnas. Atarvēda ir radusies vēlāk kā iepriekš minētās Vēdas un satur dažādus buramvārdus. Atarvēda ir līdzīga dažādu citu tautu un to pagānisko ticību folkloras rakstiem. Vēdas papildina arī cita garīgā literatūra, kā, piemēram, Sutras un Brahmas.

Hinduisms ir ne tikai veca, bet arī sarežģīta un grūti raksturojama reliģija, tieši dažādo reliģisko struktūru dēļ. Pamatā hinduisms ir politeiska reliģija, kas tic vairāk kā 300 miljoniem dažādu dievu, bet ne visi hinduisma novirzieni atzīst vienus un tos pašus dievus. Mūsdienu hinduismu pamatā var iedalīt četros galvenajos novirzienos – vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms. Šiem novirzieniem ir būtisks atšķirības, kas galvenokārt ir saistītas tieši ar ticību konkrētiem dieviem un priekšstatu par viņu veidoliem. Ir arī tādi hinduisma novirzieni, kas ir monoteiski, paneteiski vai pat ateiski. Monoteiskie hinduisma novirzieni tic tikai vienam Dievam. Daudzi hinduisma novirzieni kā vienu galveno dievu atzīst Brahmu. Šis Dievs netiek konkrēti raksturots un tas ir bezpersonisks, bet var iemiesoties cilvēkos, tāpat kā visi citi dievi. Atsevišķas hinduisma mācības apgalvo, ka tam ir vairāki veidoli – Brhama ir radītājs, Višna sargātājs un Šiva ir iznīcinātājs. Panateiskie hinduisti uzskata, ka Dievs ir daļa no visuma un nav atdalāms kā vien vai vairākas vienības. Savukārt, ateiskie hinduisti uzskata, ka Dieva nav, vai arī viņa eksistence nav izzināma.

Tā kā hinduisms ir tik ļoti atšķirīgs un dažāds ir grūti noteikt, kas īsti ir uzskatāms par hinduismu un kas nav. Būtībā hinduisti ir tie, kas Vēdas uzskata par svētām un uzskata tās par visaugstāko autoritāti gan reliģijā, gan filozofijā, tomēr mūsdienās hinduismam ir arī ļoti daudz sektu, kas tikai attālināti ir saistīti ar sākotnējo vēdisko sabiedrību. Šīs sektas var būt pat vardarbīgas un saistītas ar terorismu, kaut gan tas ir pilnīgi pretēji hinduisma pamata mācībām.

Visiem hinduisma novirzieniem un sektām ir kopēja tiekšanās pēc apgaismības un atbrīvošanās no pārdzimšanas cikla. Pamatā hinduisma ir raksturīga arī nevardabība un cieņa pret visu apkārtējo. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi hinduisti ļoti stingri piekopj veģetārismu. Hinduistu pamata mācība apgalvo, ka uz zemes viss ir daļa no augstākā spēka, tāpēc ikkatru lietu ir jāciena un jāgodā.

Budisms

Budisms ir ne vien reliģija, bet arī filozofija un dzīvesveids, kas balstās uz Indijas prinča Sidhārtas Gautamas Šākjamuni jeb Budas mācību. Pēc Budas mācības ir izveidotas arī citas reliģijas, bet budisms ir pati vecākā. Budisms radās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā, bet tas ļoti strauji izplatījās arī citās Āzijas valstīs. Kaut arī šī reliģija ir vairāk orientēta uz austrumu valstīm, mūsdienās budisma mācības ir kļuvušas ļoti populāras arī rietumu valstīs. Budismam ir daudz kopīga ar hinduisma pamata mācībām.

Budisma aizsācējs Sidhārta Gautama Šākjamuni bija dzimis karaliskajā ģimenē un savus dzīves sākumu aizvadīja greznībā un pārticībā. Viņa vecāki centās princi aizsargāt no visa ļaunā, tajā skitā arī reliģijas, tāpēc Sidhārta Gautama ļoti reti kontaktējās ar citiem cilvēkiem. Viņa vecākiem neizdevās īstenot savus plānus, jo Sidhārta Gautama redzēja četras vīzijas. Pirmajās trīs viņš redzēja sirmgalvi, slimnieku un mironi, bet pēdējā apgarotu mūku. Redzot, cik šis mūks bija mierpilns, arī pats princis izlēma kļūt par mūku, kurš atsakās no visām dzīves greznībām. Viņš pilnībā nodevās apskaidrības meklējumiem un ievēroja ļoti askētisku dzīvesveidu. Viņš ar meditācijas palīdzību panāca pilnīgu paškontroli un apskaidrību. Pēc tam, kad viņš bija guvis pilnīgu apskaidrību, Sidhārta Gautama kļuva pazīstams kā Buda, kas tulkojumā nozīmē apskaidrotais. Buda ieguva vairākus mācekļus un sekotājus, kuri arī tiecās pēc šīs pilnīgās apskaidrības.
Pēc Budas nāves visi viņa sekotāji sanāca vienuviet un mutiski apkopoja visas Budas mācības. Tas nebija vienkāršs uzdevums, jo Budas mācībai, atšķirībā no citām reliģiskajām mācībām nebija dogmatiska rakstura. Tās pamatā bija tikai personīgais pārdzīvojums. Buda nevēlējās kļūt par līderi vai reliģijas augstāko autoritāti. Visas viņa mācības bija brīva improvizācija, kas balstīta tikai un vienīgi uz konkrētā brīža izjūtām. Par spīti tam, Buda vēlāk tika pat iecelts svēto kārtā.

Budas mācība tika pierakstīta tikai mūsu ēras sākumā. Šos pirmos svētos rakstus sauc par Pali kanonu jeb Trīs groziem, jo tie sastāv no trīs daļām, kurus dēvē par groziem. Pirmais ir disciplīnas grozs, kurā aprakstīti mūku un mūķeņu sadzīves noteikumi. Šis grozs iekļāva vairākus simtus noteikumu, bet pamata noteikumi, kuri jāievēro ikvienam bija pieci – nenogalināt, nezagt, ievērot mērenību seksā, nesāpināt citus mutiski, nemelot un atteikties no alkohola un narkotikām. Otrais ir Mācību grozs, kurā apkopotas visas Budas mācības. Trešais ir Augstāko mācību grozs, kurās aprakstītas Budas mācības filozofija.

Budas gūtā atklāsmes jeb mācības pamatā ir Četras cildenās patiesības –

  1. dzīve ir ciešanas,
  2. ciešanām ir cēlonis,
  3. no ciešanām var atbrīvoties,
  4. ir ceļš, kā izbeigt ciešanas.

Atbrīvojoties no ciešanām tiek sasniegts augstākais mērķis – nirvāna. To var sasniegt ievērojot Cēlo astoņu posmu ceļu –

  • 1) pareizs skatījums,
  • 2) patiesa izpratne un pareizs nodoms,
  • 3) patiesa runa,
  • 4) pareiza uzvedība, pareiza darbība,
  • 5) pareizs dzīvesveids,
  • 6) piepūle,
  • 7) meditācija,
  • 8) koncentrācija, apcere.

Mūsdienās budismam ir vairāki virzieni, bet reliģijas šķelšanās aizsākās jau Budas dzīves laikā. Pēc Budas nāves viņa skolnieki dažādi interpretēja dažādas mācības, kas noveda pie Budisma pamata virzienu izveidošanās. Šie pamata virzieni ir mahājānas, hinajānas un vadžrajana. Tie tika mācīti atsevišķās skolās, līdz ar to, vienīgais, kas vieno budisma novirzienus ir Četras cildenās patiesības. Arī katrs no trim pamata virzieniem vēlāk sāka šķelties un ieguva katram reģionam raksturīgu veidu.

Ateisms

Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju pieder kādai konkrētai reliģijai, vai vismaz virspusēji tic augstākiem spēkiem vai kādas reliģijas pamatnosacījumiem. Pārējā sabiedrības daļa noliedz Dieva esamību un reliģiju. Šos cilvēkus, kas netic Dievam sauc par ateistiem.

Ateisms ir pārliecība un uzskatu sistēma, kas noliedz Dieva esamību jeb teismu – filozofijas mācību, kas paredz, ka pasauli ir radījis un to vada Dievs. Ateisti parasti netic nekam pārdabiskam un visām parādībām meklē zinātnisku izskaidrojumu.

Ateisma ideju aizsākumi ir meklējami jau Senajā Grieķijā, bet līdz ar kristietības parādīšanos un ieviešanu tā popularitāte ievērojami samazinājās. Ļoti neliela cilvēku daļa atļāvās paust savus uzskatus par Dieva neesamību un vismaz ārēji praktizēja kādu no reliģijām. Apgaismības laikā šīs idejas atkal sāka atzīt, jo tad ļoti strauji attīstījās zinātne un par visuma centru tika uzskatīts cilvēks, kas noliedza lielāko reliģiju svētos raktus. Par spīti tam, ateisms joprojām bija nepopulāra filozofiska ideoloģija. Tikai racionālisma un humānisma laikā šī ideja sāka gūt ievērību un tai pievērsās arvien vairāk cilvēku. Ateisti pārsvarā bija zinātnieki, jo viņi prata izskaidrot daudzas tajā laikā pārdabiskas parādības ar eksakto zinātņu likumiem.

Ateisma filozofijai ir divi pamata veidi – vājais jeb implicītais ateisms un stingrais jeb eksplicītais ateisms. Vājā ateisma filozofija pilnībā nenoliedz Dieva esamību, bet apgalvo, ka Dieva esamībai nav pierādījumu vai arī tā nav izzināma. Tātad vājā ateisma pārstāvji var ticēt augstākiem spēkiem, bet ne noteiktai reliģijai, kas apgalvo, kas Dievs, jebkādā formā, eksistē. Stingrā ateisma pārstāvji pilnībā noliedz Dieva eksistenci, jo uzskata, ka pārdabiski spēki, kas ir reliģiju pamatā un pasaules izcelsme pēc kreacionisma teorijas ir pretrunā ar eksaktajām zinātnēm un tām nav racionāla izskaidrojuma. Stingrā ateisma pārstāvji uzskata, ka dažādu reliģiju svētie raksti, vai jebkādas pārdabiskas parādības ir cilvēku izdomājums, vai fenomeni, kurus var izskaidrot ar zinātnes palīdzību.

Vēl ateismu var iedalīt praktiskajā un teorētiskajā ateismā. Praktiskie ateisti var ticēt Dievam vai pat teorētiski būt piederīgi kādai reliģijai, bet viņi šo reliģiju nekādā veidā nepraktizē. Praktiskie ateisti parasti tik un tā tiek pieskaitīti pie kādas no reliģijām, teorētiski viņi skaitās ticīgi un konkrētajai reliģijai piederīgi. Teorētiskie ateisti, savukārt, ir pret jebkādu reliģisko ideoloģiju un ticību Dievam. Viņi tic zinātnei un pierādījumiem, kas noliedz pārdabiskas parādības.

Pastāv arī tāda filozofija kā antiteisms. Šī filozofija ne vien noliedz Dieva esamību un jebkādas tā izpausmes, bet pat nosoda reliģijas, jo uzskata, ka tās tikai vairo naidu un nesaskaņas cilvēku vidū. Viņi ir pārliecināti, ka lielāko daļu globālo problēmu un karu izraisītājs ir reliģija. Antiteisma idejas tiek pamatotas ar vairākiem ticību kariem un konkrētiem citātiem no konkrētu reliģiju svētajiem rakstiem, kas pieļauj vardarbību pret citu reliģiju pārstāvjiem vai neticīgajiem.

Kaut gan ateisms noliedz reliģijas, dažas reliģijas vai to novirzieni pieļauj vai pat pilnībā atbalsta ateisma idejas. Pat tādas lielas reliģijas kā budisms un hinduisms savā ziņā apgalvo, ka Dievs neeksistē vai viņa eksistencei nav pierādījumu. Budisms sākotnēji noliedza Dieva esamību, bet vēlāk pats Buda tika iecelts svēto kārtā. Atsevišķi hinduisma novirzieni ateisma filozofiju uztver kā ceļu uz apgaismību.

Tātad ateisms pēc savas būtības ir filozofiska pārliecība, līdzīgi kā reliģijas, tikai ateisma gadījumā visam ir jābūt pierādāmam ar zinātniskiem faktiem un šīs filozofijas praktizēšana izpaužas daudz citādāk.