Reliģijas izraisīta vardarbība

banner-1248181_1280

Kaut gan pamatā vairums reliģiju sludina mīlestību, iecietību, sapratni, cieņu utt., reliģija izraisa gan fizisku, gan psiholoģisku vardarbību. Tā pamatā pārsvarā ir nepareiza vai ļoti tieša svēto raktu interpretācija vai atsevišķu reliģiju novirzienu vēlme izplatīties un kļūt par vienīgo reliģiju. Vardarbība vairumā gadījumu ir vērsta tieši pret citu reliģiju vai reliģijas novirzienu pārstāvjiem, bet pastāv arī gadījumi, kad vardarbība ir vērsta pret savas reliģijas pārstāvjiem, jo svētie raksti pieļauj dažādus sodus.

Patiesībā reliģijas izraisīta vardarbība ir ļoti grūti komentējama un neviennozīmīgi vērtējama. Katras reliģijas praktizētāji tiešām tic, ka tieši viņu izvēlētā reliģija ir vienīgā patiesā un ka ar vardarbību pret citu reliģiju pārstāvjiem un neticīgajiem palīdz glābt pasauli. Šo fenomenu ir pētījuši zinātnieki un filozofi, bet vienota viedokļa par to nav. Mūsdienās tā vairāk tiek nosodīta, nevis atbalstīta.

Viens no populārākajiem uzskatiem ir tāds, ka visas monotētiskās reliģijas pēc savas būtības ir vardarbīgas. Vairāki filozofi pat ir izvirzījuši versiju, ka karš starp kristiešiem, musulmaņiem un jūdaistiem izraisīs pasaules galu, ja vien netiks rasts kopējs svēto rakstu skaidrojums, kas pilnībā noliedz jebkādas vardarbīgas izpausmes.

Kristietības vardarbība galvenokārt saistās ar 11. gadsimta Krusta kariem jeb Svētajiem kariem. Šajā laikā Kristīgā baznīca uzsāka piespiedu kristīšanu vairākās Eiropas valstīs. Visi, kas nepakļāvās kristietības ieviešanai tika nogalināti. Daudzi uzskata, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc kristietība mūsdienās ir tik izplatīta. Cilvēkiem ticība tika uzspiesta un daudzus gadus no tās nebija iespējams atteikties. Laika gaitā cilvēki tiešām sāka ticēt šai reliģijai un pieņēma to brīvprātīgi. Mūsdienās kristietībai vairs nav izteikta vardarbīga rakstura, tomēr tā vēl joprojām tiek uzskatīta par vienu no vardarbīgajām reliģijām. Tas ir pretrunā ar Bībeles mācību, kas pamatā sludina mieru, mīlestību un cieņu.

Vardarbība islāmā gan tiek praktizēta arī mūsdienās. Ne visi islāma piekritēji atbalsta vardarbību, bet tā sauktie, radikālie islāmisti, kas ir gatavi nogalināt savas ticības vārdā. Islāmā šos svētos karus dēvē par džihādām, turklāt tie ir vērsti ne tikai uz neticīgajiem vai citu ticību pārstāvjiem, bet arī citādāk domājošajiem musulmaņiem. Džihāda ir minēta Korānā. Tas nozīmē, ka musulmaņu svētie raksti tiešām nosaka, ka šīs reliģijas piekritējiem ir pienākums nogalināt Allāha vārdā. Šis nosacījums gan ir minēts sestajā pīlārā, kas nozīmē, ka tas oficiāli nav spēkā, jo galveni reliģiskie noteikumi ir izteikti pirmajos piecos pīlāros. Tas ir iemesls, kāpēc daļa musulmaņu to praktizē, bet daļa nē. Mūsdienās populārākais veids, kā radikālie islāmisti praktizē neticīgo nogalināšanu Allāha vārdā ir terora akti. Vairumā gadījumu musulmaņi upurē paši sevi, lai tikai nogalinātu neticīgos.

Kaut gan jūdaisms mūsdienās nesaistās ar vardarbīgām darbībām, tā svētie raksti apgalvo, ka tā ir viena no visvardarbīgākajām reliģijām. Torā ir minētas vairākas kaujas, kuras izraisījuši izraēlieši, kā arī pats Izraēlas Dievs ir aprakstīts kā vardarbīgs un asinskārs. Jaunākās mācības gan uzskata, ka svētajos rakstos minētās kaujas ir pārspīlētas un metaforiskas.

Arī citu veidu reliģiju novirzienos ir novērojamas vardarbības iezīmes. Arī atsevišķi budisma, hinduisma un sikhisma virzieni ir izteikti radikāli un saistīti ar savas ticības uzspiešanu citiem. Retākos gadījumos reliģiju pārstāvju izraisītā vardarbība ir saistīta ar politiskiem vai sociāliem notikumiem, kuri ir pret konkrētās reliģijas pamatnostādnēm.

Kopumā var teikt, ka reliģija ir pamats ļoti daudziem, ar vardarbību saistītiem, notikumiem. Reliģiskos rakstus un mācības var tulkot dažādi. Ja tos saprot ļoti tieši, tiešām var teikt, ka vairums no tiem atbalsta vardarbību reliģijas vārdā, kut gan kopumā sludina mieru, mīlestību un iecietību pret citiem.

Un tāpēc, lai nenotiktu šāda vardarbība cilvēkiem vajadzētu labāk aizņemties kredītus gan Latvijā gan Gruzijā (onlain sesxi).

Reliģijas izcelsme un attīstība

kristus

Katrai reliģijai ir sava izcelsme un rašanās vieta, bet ticība augstākiem spēkiem kopumā ir bijusi sastopama jau kopš cilvēces rašanās laika. Tas nozīmē, ka reliģija, tās pamata izpratnē (kā ticības kopums, nevis organizēta un definēta reliģija) ir pastāvējusi visu cilvēces eksistences laiku un ateisms ir radies tikai pēc tam.

Cilvēks vienmēr ir vēlējies izprast, kā viss notiek un darbojas. Aizvēstures laikā, protams, dažādas parādības netika izskaidrotas ar zinātnes palīdzību, bet gan ar pieņēmumiem, kas vairumā gadījumu bija saistīti ar pārdabiskām parādībām. Primitīvajiem cilvēkiem daudz ticamāka un vienkāršāka šķita versija par augstāku spēku ietekmi viņu dzīvē, nevis zinātni un lietu pastāvēšanas kārtību pēc mūsdienu zinātnes likumiem.

Aizvēstures laikā katra tauta bija savā ziņā izolēta, jo lielu attālumu pārvarēšana bija diezgan sarežģīta. Tā kā katrā vietā ir atšķirīga vide un notikumi, katra tauta ticēja kaut kam citam, bet pārsvarā visas ticības bija saistītas ar dabas norisēm un dažādiem novērojumiem. Cilvēki ticēja, ka visu ir radījis un darbina kāds augstāks spēks jeb dievi. Šāda veida ticību mūsdienās dēvē par pagānisko reliģiju. Katras tautas pagāniskās tradīcijas ir atšķirīgas un dažas no tām tiek piekoptas arī mūsdienās.

Vēlāk šīs pagāniskās reliģijas tika apvienotas un izveidota sabiedrības uzskatu sistēma, kas atspoguļoja tā laika cilvēku domāšanas veidu. Šī apkopotā uzskatu sistēma ietekmēja visas cilvēces tālāko attīstības procesu. Kaut arī notikumu skaidrojums nebija saistīts ar pareiziem zinātniskiem faktiem, bet gan pieņēmumiem, tas palīdzēja dažādu darbu veikšanā un lietu attīstībā. Tajā laikā pietika ar to, ka bija novērojama saistība un regularitāte dažādos procesos, lai pieņemtu saimnieciskus lēmumus. Tātad senās reliģijas savā ziņā arī ietekmēja zinātnes attīstību.

Pēc tam, jau izveidojoties konkrētām, organizētām reliģijām, svētajos rakstos tika iekļautas mūsdienu sabiedrībai raksturīgās normas un pat politiskie principi. Piemēram, pirmo ebreju praviešu sludinājumi vērsās pret pastāvošo monarhu varu un nosodīja sociālo nevienlīdzību. Tas deva nenovērtējamu ieguldījumu mūsdienu laiku politisko un sociālo iekārtu izveidošanai. Arī pirmās organizētās reliģijas bija atšķirīgas dažādās pasaules vietās.

Kad jau bija izveidojušās visas no mūsdienu lielākajām rakstu reliģijām (jūdaisms, islāms un kristietība), to ietekme uz zinātnes attīstību bija tieši pretēja. Reliģiskās dogmas tika uzskatītas par neapstrīdamām, kas krietni aizkavēja turpmāko zinātnes attīstību. Racionāli domājošie cilvēki un zinātnieki tika izstumti no sabiedrības vai pat fiziski mocīti, jo viss, kas saistījās ar zinātni tika uzskatīts par grēcīgu.

Daļa lielāko reliģiju arī uzspieda savu ticību vēl pastāvošajām pagāniskajām reliģijām. Tos dēvē par svētajiem kariem un kaut gan reliģiju svētie raksti pārsvarā sludināja mieru, mīlestību un iecietību, šie kari bija ļoti vardarbīgi. Ikviens, kurš atteicās pieņem jauno ticību tika nogalināts. Vēsturnieki šo reliģijas uzspiešanu vērtē divējādi, jo no vienas puses tas palīdzēja ieviest rakstību un kultūru mazāk attīstīto tautu vidū, bet no otras puses iznīcināja šo tautu identitāti. Dažādu reliģiju svētie kari norisinājās dažādos laika posmos.

Vēlāk šīs lielās reliģijas sāka šķelties un tām izveidojās vairāki novirzieni un konfesijas, kādas ir sastopamas mūsdienās. Pašlaik ir sastopamas vairāk kā 1000 oficiālas reliģijas un vēl dažādas sektas. Arī mūsdienās vairāki reliģiju novirzieni cīnās par ietekmi un uzspiež savu ticību ar vardarbīgām metodēm.

Pasaulē lielākās reliģijas pēc sekotāju skaita

diveevo-140542_1280

Pasaulē ir sastopams ļoti daudz reliģiju, turklāt vairākām no tām ir arī apakš novirzieni un konfesijas ar atšķirīgu ticības apliecinājumu un dogmatiku. Ir ļoti grūti noteikt precīzu sekotāju skaitu katrai reliģijai, jo īsti nav noteikts, kuri reliģijas pārstāvji var tikt pieskaitīti pie konkrētās reliģijas. Mūsdienās ne visi ticīgie vai reliģijā uzņemtie cilvēki, aktīvi praktizē savu reliģiju un šādā gadījumā īsti pie šīs reliģijas viņus pieskaitīt nevar. Tas ir iemesls, kāpēc dažādos avotos var atrast ļoti atšķirīgas ziņas par katras reliģijas lielumu pēc to sekotāju skaita, tomēr pastāv aptuvens uzskaitījums, kas nosaka, kuras šobrīd ir pasaulē lielākās reliģijas.

Pasaulē vislielākā reliģija pēc sekotāju skaita ir kristietība. Tai ir aptuveni 2,1 miljards sekotāju, kas sastāda gandrīz 30% no visas pasaules populācijas. Kristietība pamatā tiek balstīta uz Jēzus Kristus mācību, kura ir aprakstīta Jaunajā derībā, bet šai reliģijai ir vairāki novirzieni. Populārākie no šiem novirzieniem ir katolicisms, pareizticība un protestantisms, kuru galvenās atšķirības ir sekošana dažādām Kristus mācībām un piekrišana baznīcas autoritātēm un pārvaldības sistēmai. Visos kristietības novirzienos centrālais tēls ir Dieva dēls Jēzus Kristus.

Otra pasaulē lielākā reliģija ir islāms. Tai ir aptuveni 1,3 miljardi sekotāju, kas sastāda aptuveni 20% no visas pasaules populācijas. Arī islāmam ir vairāki novirzieni, kuriem ir atšķirīgas pamata mācības. Vispārīgais islāms balstās uz visu praviešu vēstīm, bet konkrētais islāms balstās uz pravieša Muhameda mācīto islāmu, jeb Korānu. Konkrētajam islāmam, savukārt ir divi novirzieni, kas ideoloģiski atšķiras ar uzskatiem par to, kam ir jābūt valdniekam pēc Muhameda. Islāmā centrālais tēls ir dievs, kas arābu valodā tiek saukts par Allāhu.

Trešā pasaulē lielākā reliģija ir hinduisms. Tai ir aptuveni 850 miljonu sekotāju, kas sastāda aptuveni 13% no visas pasaules populācijas. Tā ir viena no senākajām pasaules reliģijām un laika gaitā hinduismam ir izveidojušās vairākas atšķirīgas ticību sistēmas. Mūsdienās hinduismu var iedalīt četros pamata virzienos – vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms. Visus šos virzienus vieno tiekšanās pēc apgaismības un cieņa pret visām lietām un arī pārējām ticībām. Arī hinduisti tic Dievam, bet viņiem ir atšķirīgi uzskati par šī dieva izpausmi. Atsevišķi novirzieni tic vairākiem Dieviem.

Ceturtā pasaulē lielākā reliģija ir budisms. Tai ir aptuveni 380 miljoni sekotāju, kas sastāda aptuveni 6% no visas pasaules populācijas. Šī arī ir ļoti sena reliģija. Tā ir balstīta uz Budas mācību, kurai, atšķirībā no vairumu reliģisko rakstu, nav dogmatisks raksturs. Budas mācība tiek balstīta uz personīgo pārdzīvojumu. Vienīgais budisma postulāts nosaka, ka cilvēkam ir jātiecas uz sevis pilnveidošanu un garīgu atbrīvošanos. Budismam tomēr ir arī svētie raksti, kas tiek dēvēti par Pali kanonu. Laika gaitā gan budismam izveidojās apakš virzieni, kas daudz stingrāk ierobežoja budisma mācību un centās ieviest dogmas. Vairumā budisma novirzienu netiek komentēta konkrētu Dievu esamība vai neesamība.

Piektā pasaulē lielākā reliģija ir sikhisms. Tai ir aptuveni 25 miljoni sekotāju, kas sastāda 0,4% no visas pasaules populācijas. Tā ir samērā jauna reliģija, kas būtībā piekrīt visām pārējām reliģijām. Sikhisma mācība apgalvo, ka katra reliģija ir svēta un patiesa. Praktizēšanas ziņā sikhisms ir ļoti vienkāršs, jo tam nav vajadzīgi ne priesteri, ne dievnami, ne reliģiskie priekšmeti. Jebkurš var lasīt sikhisma svētos rakstus. Arī sikhisti tic vienam Dievam, bet tas ir labvēlīgs un mīlošs, nevis nosodošs.

Vēl pie populārākajām reliģijām var nosaukt jūdaismu ar 15 miljoniem sekotāju, bahāismu ar 7,5 miljoniem sekotāju un konfūcismu ar 6,4 miljoniem sekotāju. Plaši pārstāvētas ir arī daudzas austrumu tautu reliģijas un pagānu ticības, kuru kopējais sekotāju skaits ir aptuveni 1 miljards, bet parasti sekotāji tiek uzskaitīti katrai no šīm reliģijām atsevišķi.

Kristietība

kristietiba

Pasaulē visizplatītākā reliģija ir kristietība. Tai ir aptuveni 2,1 miljards sekotāju, kas sastāda aptuveni 30% no visas pasaules kopējās populācijas. Kristietība ir monoteiska reliģija. Tas nozīmē, ka kristietības piekritēji tic, ka ir viens augstākais spēks un reliģijas centrs. Kristietības gadījumā šis augstākais spēks ir Jēzus Kristus, kas citās rakstu reliģijās (jūdaismā un islāmā) ir sludinātājs vai viens no praviešiem, tomēr kristietības vērtību sistēmā ir iekļauta visa Svētā trīsvienība – Dievs Tēvs, Dievs dēls un Svētais gars. Kristietība balstās uz Jēzus kristus mācību jeb Bībeles jauno derību.
Kristietība ir attīstījusies no jūdaisma. Jūdaisms ir ebreju reliģija un paši ebreji sevi uzskatīja par Dieva izvēlētu tautu. Jēzus Kristus bija ebreju sludinātājs. Jēzum bija īpašas spējas. Viņš prata dziedināt, tāpēc ebreju tauta viņu uzskatīja par Mesiju, tomēr dažiem nepatika šāda Jēzus godināšana, līdz ar to viens no mācekļiem, Jūda, viņu nodeva. Jēzus pēc tam tika sodīts ar nāvi. Vispirms viņš tika sists krustā un pēc tam ieļodzīts un atstāts. Pēc trīs dienām viņš augšāmcēlās. Pēc Jēzus nāves, viņa sekotāji turpināja praktizēt kristietību. Sākotnēji vienīgā jūdaisma un kristietības atšķirība bija tajā, ka kristieši koncentrējās uz Jēzus Kristus mācību, bet jūdaisti uzskatīja, ka viņu Mesija vēl nav atnācis. Vēlāk šīs abas reliģijas tika pilnībā nošķirtas un praktizētas atšķirīgi.

Lai šīs reliģijas būtu pilnīgi nošķirtas tika sarakstīta Bībeles Jaunā derība, kas ir kristietības svētie raksti. Jau pirmajos gados pēc reliģijas izveidošanās, tika izveidota kristīgās baznīcas trīspakāpju struktūra. Par kristietības centru kļuva Roma, bet vēlāk tā tika izplatīta lielākajā daļā Eiropas. 11. gadsimtā tika uzsākti arī Krusta kari, kuru viens no mērķiem bija ieviest kristietību visā Eiropā, izmantojot vardarbīgas metodes. Dauzi uzskata, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc kristietība mūsdienās ir tika populāra.

Sākotnēji pastāvēja tikai Romas katoļticība, bet laika gaitā kristietībai izveidojās vairāki novirzieni un konfesijas. Mūsdienās pastāv gandrīz 30 000 reliģisko konfesiju, kas ir saistītas ar kristietību. Pēc savas būtības un praktizēšanas veida tās var būt pat ļoti atšķirīgas, bet tās visas vieno ticība Jēzum Kristum, kā centrālajam reliģijas tēlam un augstākajam spēkam. Lielākie kristietības pamatvirzieni mūsdienās ir katolicisms, pareizticība un protestantisms. Romas katoļi uzskata, ka viņi ir vienīgie patiesie Kristus mācības pārstāvji, jo ir saglabājuši sākotnējo ideoloģiju un baznīcas pārvalde ir tāda pati kā kristietības pirmsākumos. Laikā no 2. līdz 8. gadsimtam veidojās Pareizticība. Šī kristietības virziena piekritēji uzskatīja, ka katolicisms ir neprecīzs un nenošķir Jēzus Kristus dievišķo un cilvēcīgo dabu. Sabrūkot Romas impērijai austrumu un rietumu baznīcas tika nodalītas, kas ļāva šiem abiem kristietības vaidiem pilnībā atdalīties un attīstīties neatkarīgi vienam no otra. 16. gadsimtā Romas katoļu baznīcā notika šķelšanās, ko dēvē par reformāciju. Tādā veidā radās vairāki protestantisma virzieni jeb konfesijas. Reformācija kristietību padarīja vienkāršāku un pieejamāku arī nabadzīgajiem zemniekiem, tāpēc tai uzreiz bija daudz piekritēju. Populārākie protestantisma virzieni ir luterisms, kalvinisms, anglikānisms, reformisms u.c. Vēlāk arī konfesijām izveidojās apakš virzieni.

Pēc kristietības šķelšanās daudz kas tika mainīts, līdz ar to ir ļoti grūti raksturot kristietību mūsdienās. Katram novirzienam un konfesijai ir atšķirīgi tikumības kodeksi, dievnami, baznīcas struktūra, praktizēšanas veidi utt. Kopīga ir tikai ticība Jēzum Kristum un Bībeles Jaunajai derībai, kā arī teoloģijas pamatiem – grēkiem un pestīšanai.

Kas ir sektas?

kults

Daudziem cilvēkiem vārds „sekta” izraisa ļoti negatīvas emocijas, jo pastāv uzskats, ka sektās tiek praktizēti dažādi nevēlami reliģiski rituāli, kā, piemēram, upurēšana, un stingri aizliegumi, kā arī tās ir noslēgtas un šo sektu sekotāji ir savā ziņā atdalīti no pārējās pasaules. Savā ziņā vairums no šiem apgalvojumiem ir vismaz daļēji patiesi, tomēr tas neattiecas uz visām sektām. Tas ir ļoti plašs jēdziens, kuru pilnībā līdz galam izskaidrot ir grūti, jo sektas ir ļoti daudzveidīgas.

Pēc definīcijas sekta ir organizēta reliģiska kopiena, kas ir atzars kādai no lielajām reliģijām, kurš ir radies atšķirīgu uzskatu dēļ. sektas ir reliģiju vai reliģiju apakš novirzienu, it kā pareizākās versijas. Tātad lielākā daļa sektu ir radušās opozicionējot kādam konkrētam lielākas reliģijas aspektam. Ja reliģiskā rakstura organizācija nesaistās ne ar vienu no lielākajām reliģijām un ir pilnīgi patstāvīga, tā nav uzskatāma par sektu, bet gan kultu. Bieži vien cilvēki arī kultus sauc par sektām, tomēr tas ir nekorekti.

Vairumā gadījumu sektu pārstāvji tiešām strikti ievēro reliģijas praktizēšanu un ievēro ļoti stingru tikumības kodeksu, kas var iekļaut visdažādākos noteikumus. Tas bieži vien noved pie izolācijas un norobežošanās no pārējās sabiedrības locekļiem, jo sektu pārstāvji uzskata, ka viņu domāšanas veids un dzīves uzskati ir nepareizi un grēcīgi. Daudzām sektām ir raksturīga arī mantas kolektivizācija, kas nozīmē, ka tās locekļiem nav tiesību uz privātīpašumu. Viss pieder konkrētajai sektai. Vēl sektām ir raksturīga izteikta pakļaušanās un kalpošana līderim jeb vadonim. Visi ārējie sektas locekļi ir vienlīdzīgi. Protams, pastāv arī demokrātiskākas sektas, kuru praktizēšana īpaši neatšķiras no lielāko reliģiju praktizēšanas.

Iesaistīšanās sektās ir pilnībā brīvprātīga, tomēr daudzas sektas piekopj dažādas cilvēku vervēšanas taktikas. Sektām ir ļoti svarīgi, lai tās piekritēju skaits augtu un tās gūstu pēc iespējas lielāku ietekmi, tāpēc to locekļiem ir jācenšas piesaistīt arvien jaunus sekotājus. Pastāv pat uzskats, ka jaunu sekotāju piesaistīšanai tik izmantota hipnoze vai dažādas psiholoģiskās ietekmēšanas metodes.

Tomēr vairums no lielākajiem mūsdienu reliģiskajiem novirzieniem arī sākotnēji bija sektas. Ja sektas laika gaitā pilnveidojas un to sekotāju skaits pieaug, tā pārvēršas par reliģisko konfesiju vai novirzienu. Arī kristietība, kas mūsdienās ir pasaules lielākā reliģija, kuras sekotāji sastāda vairāk kā 30% no pasaules kopējās populācijas, sākotnēji bija sekta, kas atdalījusies no jūdaisma. Kristietība ļoti strauji ieguva lielu sekotāju skaitu un tās ideoloģija pilnībā atšķīrās no jūdaisma mācības, tāpēc kļuva par atsevišķu reliģiju. Vēlāk arī pašai kristietībai radās vairākas sektas. Piemēram, visiem labi zināmie protestantisma virzieni, kā luterānisms, kalvinisms, puritānisms u.c. arī sākotnēji bija nelielas sektas, kurām bija tikai daži piekritēji un praktizētāji. Vēlāk arī no protestantu baznīcām izveidojās jaunas sektas, kā, piemēram, mormoņi, Jehovas liecinieki, baptisti, septītās dienas adventisti u.c.

Daudzām austrumu reliģijām sektas veidojas arī pretējā virzienā, proti, nevis atrodot jaunus ar ticību saistītus aspektus, uz kuriem balstīties, bet atgriežoties pie sākotnējās reliģijas pamatnostādnēm. Tā kā reliģijas laika gaitā mainās un modernizējas, no šīm ilgi pastāvējušajām reliģijām atdalās sektas, kas praktizē reliģiju pēc tās pamata mācībām.

Jo tālāk no oriģinālās reliģijas ir opozicionāru veidotais atzars, jo mazāka ir sekta. Tieši mazās sektas ir tās, kuras izraisa visnegatīvākās emocijas un pārējās sabiedrības nosodījumu, jo kā jau tika minēts, tās pārsvarā ir slēgtas un tikai neliela cilvēku daļa ir informēta par šīs sektas iekšējo darbību, praktizēšanas veidiem un citām norisēm.

Kas ir reliģija?

religija

Reliģija ir uzskatu kopums, kas attiecas uz ticību pārdabiskiem augstākiem spēkiem vai būtnēm. Parasti reliģijas ir balstītas uz sakrāliem rakstiem, pārdabiskiem notikumiem vai citiem antropoloģiskiem faktiem vai mītiem, kas saistīti ar cilvēces izcelšanos, dzīves jēgu un eksistences pamatnosacījumiem. Dažādas reliģijas satur atšķirīgus elementus, kas var būt, piemēram, pārdabiski tēli, svēti cilvēk, sakrāli priekšmeti utt. Šie elementi parasti ir ārpus laikmetīgās dzīves pierādāmajām normām, piemēram, tie saistās ar neticamām spējām, spēku vai spēj pārvarēt laika un telpas barjeru.

Mūsdienās reliģija izveidojas tad, ja šim uzskatu kopumam un visam pārējam iepriekš minētajam ir vairāki piekritēji un sekotāji, kas nodibina reliģisku organizāciju. Tas nozīmē, ka katra reliģija ir oficiāli reģistrēta un tikai tādā gadījumā ir atļauts šo reliģiju praktizēt. Neoficiālas reliģijas ir aizliegtas un tās dēvē par sektām.

Reliģijas praktizēšana sevī ietver dažādus rituālus, sprediķu lasīšanu un klausīšanos, lūgšanu skaitīšanu vai citu veidu mītisko būtņu pieminēšanu un pielūgšanu, upurēšanu, dažādu dzīves notikumu saistīšanu ar konkrēto reliģiju (piemēram, kāzu un bēru ceremonijas, ievērojot reliģiskās tradīcijas), sakrālās mākslas radīšanu utt. Virums reliģisko praktizēšanas veidu norisinās īpaši tam paredzētās celtnēs, bet, atkarībā no reliģijas veida tas var norisināties arī daudzās citās vietās.

Reliģijām ir vairāki veidi, atkarībā no tā kā tiek definēts un saprasts augstākais spēks un pielūgsmes objekts. Monoteiskās reliģijas ir tās, kuras pielūdz tikai vienu augstāko spēku jeb Dievu, kurs ir atsevišķa būtne, bet tā ir pārdabiska un nav saistīta ar laikmetīgo pasausi. Pie monoteiskajām reliģijām pieder, piemēram, kristietība, islāms, jūdaisms u.c. Politeiskās reliģijas ir tās, kuras tic vairākiem Dieviem, kuri tāpat kā monoteisko reliģiju gadījumā ir pārdabiski un atdalīti no laikmetīgās pasaules. Politeiskās reliģijas ir, piemēram, sengrieķu un seno romiešu reliģijas. Panteiskās reliģijas uzskata, ka Dievs ir dabas sastāvdaļa un nav no tās atdalāms. Pie panteiskajām reliģijām pieder, piemēram, hinduisms un sintoisms. Ne teiskās reliģijas vispār neizsakās par Dieva vai augstāko spēku esamību vai neesamību. Pie ne teiskajām reliģijām pieder, piemēram, budisms un daoisms. Ateiskās reliģijas noliedz jebkāda Dieva esamību. Pie šī reliģijas veida pieder, piemēram, atsevišķi budisma paveidi un mazāk zināmas reliģijas.

Katra reliģija ietekmē arī tās piekritēju dzīvi. Pārsvarā visām reliģijām ir pamata noteikumu kopums, kas jāievēro. Parasti šie noteikumi attiecas uz cilvēku attieksmi pret dzīvi un tikumības ievērošanu. To, kas ir tikumība, nosaka katra konkrētā reliģija, bet vairums lielāko reliģiju aizliedz vai ierobežo visu to, kas cilvēkiem sagādā fizisku baudu vai labsajūtu un nepieļauj rīcību, kas kaitē citiem šīs reliģijas piekritējiem.

Reliģijas un reliģiskie uzskati bieži vien ir pretrunā ar zinātni. Tā kā reliģija saistās ar pārdabiskiem un zinātniski neizskaidrojamiem notikumiem un parādībām, mūsdienu zinātnieki noliedz vairumu no reliģiskajiem fenomeniem. Mūsdienu zinātnei ir arī atšķirīgs skatījums uz Zemes izcelsmi, dzīvības rašanos, zemes vecumu utt. Vairums reliģiju neatzīst arī evolūcijas teoriju un daudzus zinātnes likumus.

Reliģisko uzskatu dēļ var rasties arī nopietni konflikti. Vēsturē ir notikuši pat vairāki kari un nemieri, kas saistās ar reliģisko uzskatu pieradīšanu un uzspiešanu neticīgajiem vai citu reliģiju piekritējiem. Šie konflikti pat bieži vien ir pretrunā ar to, kas teikts karojošo reliģiju svētajos rakstos. Tieši vardarbība un nepareizā interpretācija ir galvenie iemesli, kāpēc bieži vien reliģijas tiek asi kritizētas.

Islāms

hidnu

Islāms ir pasaulē otrā populārākā reliģija, tūlīt aiz kristietības. Tai ir aptuveni 1,3 miljardi sekotāju, kas sastāda aptuveni 20% no visas pasaules populācijas. Arī islāms ir monoteiska rakstu reliģija, kuras centrālais tēls un augstākais pielūgsmes objekts ir Dievs jeb Allāhs. Islāms nenoliedz Jēzus Kristus esamību, bet uzskata viņu tikai par vienu no praviešiem. Islāmam tiek izšķirti divi veidi – vispārīgais islāms, kas seko visu praviešu mācībām un konkrētais islāms, kas seko tikai pēdējā pravieša Muhameda mācībai. Daudz populārāks ir konkrētais islāms, kura svētie raksti ir Korāns.

Muhameda mācības jeb konkrētā islāma pirmsākumi meklējami Arābijā, kur tirgotāju ģimenē dzima pravietis Muhameds. 40 gadu vecumā viņš saņēma pirmo atklāsmi no Allāha. Šajā pirmajā atklāsmē Allāhs viņam pavēlēja pievērst Mekas iedzīvotājus monoteismam. Šo atklāsmi viņam nenodeva pats Dievs, bet gan viņa sūtnis – eņģelis Gabriels. Pēc tam Gabriels viņam nodeva arī pārējās atklāsmes. Šīs atklāsmes pēc savas būtības bija brīdinājumi vai zīmes. Vēlāk visas šīs atklāsmes tika apkopotas islāma svētajos rakstos – Korānā. Mekas pagāniem nepatika Muhameda sekotāju skaita pieaugums, tāpēc viņi ar tiem fiziski izrēķinājās. Muhameda sekotāji bija spiesti doties prom no Mekas. Arī tad, kopā ar ebrejiem, pagāni centās atbrīvoties no islāmticīgajiem, tomēr vēlāk viņi padevās. Pēc tam Muhamedu un viņa sekotājus centās nogalināt Bizantijas valdnieks. Kad Muhameds nomira, daļa viņa sekotāju no šīs ticības atteicās. Muhameda draugs Abū Bekrs pēc tam cīnījās pret Bizantiju un Persiju, lai turpinātu Muhameda iesākto darbu. Pēc tam šo cīņu turpināja vēl viens Muhameda draugs Umars. Umars iekaroja vairākas valstis, bet viņš tika nogalināts. Pēc tam pie varas nāca Alī, kura valdīšanas laiks bija ļoti sarežģīts. Alī darbu asi kritizēja Muāvijs, kurš pats iekaroja lielu daļu Ziemeļāfrikas un citu valstu. Tādā veidā islāms izplatījās ļoti daudzās zemēs. Kristīgā baznīca gan apgalvoja, ka islāms iekarotajās zemēs tika uzspiests ar varu, taču mūsdienās šis fakts tiek noliegts.

Tieši šo nākamo valdnieku izvēle ir sadalījusi islāmu divos novirzienos – sunītos un šiītos. Šiīti uzskata, ka nākamajam valdniekam pēc Muhameda vajadzēja būt Alī, jo viņš bija Muhameda radinieks, bet Abū Bekrs tikai tuvākais draugs. Šiīti Abū Bekru un Umaru uzskatīja par nodevējiem, savukārt sunītiem tas šķiet aizvainojoši un viņi uzskata, ka tas ir pretrunā ar Korānu. Starp šiem abiem islāma veidiem pastāv arī citas atšķirības, kas pārsvarā saistītas ar svēto rakstu interpretāciju un islāma izplatību.

Islāma galvenais nosacījums un būtība paredz, ka eksistē tikai viens Dievs, kā tas noteikts pirmajā atklāsmē, ko Dievs nodeva Muhamedam. Tas nosaka, ka islāmam ir divi galvenie koncepti – monoteisms un pilnīga paklausība Dievam. Sākotnējā islāma mācība, atšķirībā no vairumu citām tā laika lielākajām reliģijām, visus sekotājus vērtēja vienlīdzīgi. Islāms nediskriminēja tautas vai dzimumus. Pravieša Muhameda dzīves laikā tika nosodīta atriebība, varaskāre, diskriminācija u.c. Musulmaņu galvenie reliģiskie pienākumi ir izteikti piecos pillāros.

Mūsdienās islāms un tā svētie raksti tiek interpretēti dažādi, līdz ar to daži islāma novirzieni atbalsta vardarbību un neticīgo nogalināšanu. Kopumā šo novirzienu piekritējus dēvē par radikālajiem islāmistiem. Viņi balstās un sētajā pillārā rakstīto, ka musulmaņu pienākums ir nogalināt neticīgs Allāha vārdā. Tā kā šis nosacījums ir minēts sestajā pīlārā, tas oficiāli nav spēkā, jo galveni reliģiskie noteikumi ir izteikti pirmajos piecos pīlāros. Mūsdienās islāms ir visasāk kritizētā reliģija, jo ar to saistās radikālo islāmistu izraisīta karadarbība un terora akti, taču oficiālā reliģija to neatbalsta.

Hinduisms

hindu

Hinduisms ir viena no vissenākajām reliģijām pasaulē un tā ir ļoti atšķirīga no rakstu reliģijām, kuras ir plaši izplatītas Eiropā. Hinduisms ir radies aptuveni 2 000 gadu p.m.ē. Indijā un ilgajā reliģijas pastāvēšanas laikā tai ir izveidojušās daudzas atšķirīgas ticību sistēmas un svētie raksti, bet pamata hinduisma mācība ir izteikta Rigvēdā. Rigvēda tiek uzskatīta par vissenākajiem reliģiskajiem rakstiem pasaulē. Precīzs tās vecums nav zināms, bet tie varētu būt radušies aptuveni 1 400 līdz 1 500 gadus p.m.ē. Arī mūsdienās hinduisms tiek praktizēts pārsvarā Indijā, bet vēdiskās mācības un atsevišķi hinduisma prakstizēšanas veidi (piemēram, joga) ir izplātīti arī citviet pasaulē.

Hinduisma svētie raksti ir Vēdas. Šajās vēdās ir apkopoti dažādi sakāmvārdi, dziedājumi, filozofiski raksti, buramvārdi, rituāli utt. Sākotnēji Vēdas pastāvēja tikai mutvārdu formā. Tās tika pierakstītas tikai mūsu ēras sākumā. Pastāv ļoti daudzi Vēdu krājumi. Kā jau tika minēts, vissenākais un svarīgākais krājums ir Rigvēda. Tā ir visu citu Vēdu pamatā un tajā galvenokārt ir apkopotas lūgšanas. Vēl hinduistiem ļoti svarīga ir Jadžurvēda. Tā ir atvasinājums no Rigvēdas, kas galvenokārt satur dažādas upurēšanas ceremonijas un rituālus. Samavēda arī ir atvasinājums no Rigvētads, kas satur dziedājumus un himnas. Atarvēda ir radusies vēlāk kā iepriekš minētās Vēdas un satur dažādus buramvārdus. Atarvēda ir līdzīga dažādu citu tautu un to pagānisko ticību folkloras rakstiem. Vēdas papildina arī cita garīgā literatūra, kā, piemēram, Sutras un Brahmas.

Hinduisms ir ne tikai veca, bet arī sarežģīta un grūti raksturojama reliģija, tieši dažādo reliģisko struktūru dēļ. Pamatā hinduisms ir politeiska reliģija, kas tic vairāk kā 300 miljoniem dažādu dievu, bet ne visi hinduisma novirzieni atzīst vienus un tos pašus dievus. Mūsdienu hinduismu pamatā var iedalīt četros galvenajos novirzienos – vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms. Šiem novirzieniem ir būtisks atšķirības, kas galvenokārt ir saistītas tieši ar ticību konkrētiem dieviem un priekšstatu par viņu veidoliem. Ir arī tādi hinduisma novirzieni, kas ir monoteiski, paneteiski vai pat ateiski. Monoteiskie hinduisma novirzieni tic tikai vienam Dievam. Daudzi hinduisma novirzieni kā vienu galveno dievu atzīst Brahmu. Šis Dievs netiek konkrēti raksturots un tas ir bezpersonisks, bet var iemiesoties cilvēkos, tāpat kā visi citi dievi. Atsevišķas hinduisma mācības apgalvo, ka tam ir vairāki veidoli – Brhama ir radītājs, Višna sargātājs un Šiva ir iznīcinātājs. Panateiskie hinduisti uzskata, ka Dievs ir daļa no visuma un nav atdalāms kā vien vai vairākas vienības. Savukārt, ateiskie hinduisti uzskata, ka Dieva nav, vai arī viņa eksistence nav izzināma.

Tā kā hinduisms ir tik ļoti atšķirīgs un dažāds ir grūti noteikt, kas īsti ir uzskatāms par hinduismu un kas nav. Būtībā hinduisti ir tie, kas Vēdas uzskata par svētām un uzskata tās par visaugstāko autoritāti gan reliģijā, gan filozofijā, tomēr mūsdienās hinduismam ir arī ļoti daudz sektu, kas tikai attālināti ir saistīti ar sākotnējo vēdisko sabiedrību. Šīs sektas var būt pat vardarbīgas un saistītas ar terorismu, kaut gan tas ir pilnīgi pretēji hinduisma pamata mācībām.

Visiem hinduisma novirzieniem un sektām ir kopēja tiekšanās pēc apgaismības un atbrīvošanās no pārdzimšanas cikla. Pamatā hinduisma ir raksturīga arī nevardabība un cieņa pret visu apkārtējo. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi hinduisti ļoti stingri piekopj veģetārismu. Hinduistu pamata mācība apgalvo, ka uz zemes viss ir daļa no augstākā spēka, tāpēc ikkatru lietu ir jāciena un jāgodā.

Budisms

budisms

Budisms ir ne vien reliģija, bet arī filozofija un dzīvesveids, kas balstās uz Indijas prinča Sidhārtas Gautamas Šākjamuni jeb Budas mācību. Pēc Budas mācības ir izveidotas arī citas reliģijas, bet budisms ir pati vecākā. Budisms radās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā, bet tas ļoti strauji izplatījās arī citās Āzijas valstīs. Kaut arī šī reliģija ir vairāk orientēta uz austrumu valstīm, mūsdienās budisma mācības ir kļuvušas ļoti populāras arī rietumu valstīs. Budismam ir daudz kopīga ar hinduisma pamata mācībām.

Budisma aizsācējs Sidhārta Gautama Šākjamuni bija dzimis karaliskajā ģimenē un savus dzīves sākumu aizvadīja greznībā un pārticībā. Viņa vecāki centās princi aizsargāt no visa ļaunā, tajā skitā arī reliģijas, tāpēc Sidhārta Gautama ļoti reti kontaktējās ar citiem cilvēkiem. Viņa vecākiem neizdevās īstenot savus plānus, jo Sidhārta Gautama redzēja četras vīzijas. Pirmajās trīs viņš redzēja sirmgalvi, slimnieku un mironi, bet pēdējā apgarotu mūku. Redzot, cik šis mūks bija mierpilns, arī pats princis izlēma kļūt par mūku, kurš atsakās no visām dzīves greznībām. Viņš pilnībā nodevās apskaidrības meklējumiem un ievēroja ļoti askētisku dzīvesveidu. Viņš ar meditācijas palīdzību panāca pilnīgu paškontroli un apskaidrību. Pēc tam, kad viņš bija guvis pilnīgu apskaidrību, Sidhārta Gautama kļuva pazīstams kā Buda, kas tulkojumā nozīmē apskaidrotais. Buda ieguva vairākus mācekļus un sekotājus, kuri arī tiecās pēc šīs pilnīgās apskaidrības.
Pēc Budas nāves visi viņa sekotāji sanāca vienuviet un mutiski apkopoja visas Budas mācības. Tas nebija vienkāršs uzdevums, jo Budas mācībai, atšķirībā no citām reliģiskajām mācībām nebija dogmatiska rakstura. Tās pamatā bija tikai personīgais pārdzīvojums. Buda nevēlējās kļūt par līderi vai reliģijas augstāko autoritāti. Visas viņa mācības bija brīva improvizācija, kas balstīta tikai un vienīgi uz konkrētā brīža izjūtām. Par spīti tam, Buda vēlāk tika pat iecelts svēto kārtā.

Budas mācība tika pierakstīta tikai mūsu ēras sākumā. Šos pirmos svētos rakstus sauc par Pali kanonu jeb Trīs groziem, jo tie sastāv no trīs daļām, kurus dēvē par groziem. Pirmais ir disciplīnas grozs, kurā aprakstīti mūku un mūķeņu sadzīves noteikumi. Šis grozs iekļāva vairākus simtus noteikumu, bet pamata noteikumi, kuri jāievēro ikvienam bija pieci – nenogalināt, nezagt, ievērot mērenību seksā, nesāpināt citus mutiski, nemelot un atteikties no alkohola un narkotikām. Otrais ir Mācību grozs, kurā apkopotas visas Budas mācības. Trešais ir Augstāko mācību grozs, kurās aprakstītas Budas mācības filozofija.

Budas gūtā atklāsmes jeb mācības pamatā ir Četras cildenās patiesības –

  1. dzīve ir ciešanas,
  2. ciešanām ir cēlonis,
  3. no ciešanām var atbrīvoties,
  4. ir ceļš, kā izbeigt ciešanas.

Atbrīvojoties no ciešanām tiek sasniegts augstākais mērķis – nirvāna. To var sasniegt ievērojot Cēlo astoņu posmu ceļu –

  • 1) pareizs skatījums,
  • 2) patiesa izpratne un pareizs nodoms,
  • 3) patiesa runa,
  • 4) pareiza uzvedība, pareiza darbība,
  • 5) pareizs dzīvesveids,
  • 6) piepūle,
  • 7) meditācija,
  • 8) koncentrācija, apcere.

Mūsdienās budismam ir vairāki virzieni, bet reliģijas šķelšanās aizsākās jau Budas dzīves laikā. Pēc Budas nāves viņa skolnieki dažādi interpretēja dažādas mācības, kas noveda pie Budisma pamata virzienu izveidošanās. Šie pamata virzieni ir mahājānas, hinajānas un vadžrajana. Tie tika mācīti atsevišķās skolās, līdz ar to, vienīgais, kas vieno budisma novirzienus ir Četras cildenās patiesības. Arī katrs no trim pamata virzieniem vēlāk sāka šķelties un ieguva katram reģionam raksturīgu veidu.

Ateisms

ritual-996997_1920

Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju pieder kādai konkrētai reliģijai, vai vismaz virspusēji tic augstākiem spēkiem vai kādas reliģijas pamatnosacījumiem. Pārējā sabiedrības daļa noliedz Dieva esamību un reliģiju. Šos cilvēkus, kas netic Dievam sauc par ateistiem.

Ateisms ir pārliecība un uzskatu sistēma, kas noliedz Dieva esamību jeb teismu – filozofijas mācību, kas paredz, ka pasauli ir radījis un to vada Dievs. Ateisti parasti netic nekam pārdabiskam un visām parādībām meklē zinātnisku izskaidrojumu.

Ateisma ideju aizsākumi ir meklējami jau Senajā Grieķijā, bet līdz ar kristietības parādīšanos un ieviešanu tā popularitāte ievērojami samazinājās. Ļoti neliela cilvēku daļa atļāvās paust savus uzskatus par Dieva neesamību un vismaz ārēji praktizēja kādu no reliģijām. Apgaismības laikā šīs idejas atkal sāka atzīt, jo tad ļoti strauji attīstījās zinātne un par visuma centru tika uzskatīts cilvēks, kas noliedza lielāko reliģiju svētos raktus. Par spīti tam, ateisms joprojām bija nepopulāra filozofiska ideoloģija. Tikai racionālisma un humānisma laikā šī ideja sāka gūt ievērību un tai pievērsās arvien vairāk cilvēku. Ateisti pārsvarā bija zinātnieki, jo viņi prata izskaidrot daudzas tajā laikā pārdabiskas parādības ar eksakto zinātņu likumiem.

Ateisma filozofijai ir divi pamata veidi – vājais jeb implicītais ateisms un stingrais jeb eksplicītais ateisms. Vājā ateisma filozofija pilnībā nenoliedz Dieva esamību, bet apgalvo, ka Dieva esamībai nav pierādījumu vai arī tā nav izzināma. Tātad vājā ateisma pārstāvji var ticēt augstākiem spēkiem, bet ne noteiktai reliģijai, kas apgalvo, kas Dievs, jebkādā formā, eksistē. Stingrā ateisma pārstāvji pilnībā noliedz Dieva eksistenci, jo uzskata, ka pārdabiski spēki, kas ir reliģiju pamatā un pasaules izcelsme pēc kreacionisma teorijas ir pretrunā ar eksaktajām zinātnēm un tām nav racionāla izskaidrojuma. Stingrā ateisma pārstāvji uzskata, ka dažādu reliģiju svētie raksti, vai jebkādas pārdabiskas parādības ir cilvēku izdomājums, vai fenomeni, kurus var izskaidrot ar zinātnes palīdzību.

Vēl ateismu var iedalīt praktiskajā un teorētiskajā ateismā. Praktiskie ateisti var ticēt Dievam vai pat teorētiski būt piederīgi kādai reliģijai, bet viņi šo reliģiju nekādā veidā nepraktizē. Praktiskie ateisti parasti tik un tā tiek pieskaitīti pie kādas no reliģijām, teorētiski viņi skaitās ticīgi un konkrētajai reliģijai piederīgi. Teorētiskie ateisti, savukārt, ir pret jebkādu reliģisko ideoloģiju un ticību Dievam. Viņi tic zinātnei un pierādījumiem, kas noliedz pārdabiskas parādības.

Pastāv arī tāda filozofija kā antiteisms. Šī filozofija ne vien noliedz Dieva esamību un jebkādas tā izpausmes, bet pat nosoda reliģijas, jo uzskata, ka tās tikai vairo naidu un nesaskaņas cilvēku vidū. Viņi ir pārliecināti, ka lielāko daļu globālo problēmu un karu izraisītājs ir reliģija. Antiteisma idejas tiek pamatotas ar vairākiem ticību kariem un konkrētiem citātiem no konkrētu reliģiju svētajiem rakstiem, kas pieļauj vardarbību pret citu reliģiju pārstāvjiem vai neticīgajiem.

Kaut gan ateisms noliedz reliģijas, dažas reliģijas vai to novirzieni pieļauj vai pat pilnībā atbalsta ateisma idejas. Pat tādas lielas reliģijas kā budisms un hinduisms savā ziņā apgalvo, ka Dievs neeksistē vai viņa eksistencei nav pierādījumu. Budisms sākotnēji noliedza Dieva esamību, bet vēlāk pats Buda tika iecelts svēto kārtā. Atsevišķi hinduisma novirzieni ateisma filozofiju uztver kā ceļu uz apgaismību.

Tātad ateisms pēc savas būtības ir filozofiska pārliecība, līdzīgi kā reliģijas, tikai ateisma gadījumā visam ir jābūt pierādāmam ar zinātniskiem faktiem un šīs filozofijas praktizēšana izpaužas daudz citādāk.